“Latvijas attīstībai” premjera amata kandidāts un Eiropas Parlamenta deputāts Ivars Ijabs uzskata, ka Latvijas lielākā problēma nav ideju trūkums, bet nespēja laikus pieņemt sarežģītus lēmumus. Intervijā viņš atklāj, kāpēc Eiropa ir iespēja, nevis šķērslis, kādēļ Ukraina ir arī Latvijas drošības jautājums un kāpēc bez spēcīgas ekonomikas nebūs iespējams atrisināt nevienu citu valsts problēmu.
Visur “Latvijas attīstībai” kampaņā redzamas tenisa bumbiņas. Katrs tās skaidro mazliet citādi. Ko tās simbolizē Tev?
Man tenisa bumbiņa simbolizē izaicinājumus, kuriem nevar vilcināties. Tās ir problēmas, kuras nevar paslaucīt zem paklāja vai atlikt uz vēlāku laiku. Agrāk vai vēlāk tās atgriežas, un tad tās atrisināt kļūst daudz grūtāk.
Politikā, tāpat kā tenisā, svarīgi ir nevis izvairīties no sarežģītiem lēmumiem, bet pieņemt tos īstajā brīdī. Mēs pārāk bieži ceram, ka problēmas atrisināsies pašas no sevis. Tā nenotiek. Politika nav par problēmu atlikšanu – tā ir par spēju tās risināt un panākt rezultātu. Tieši tāpēc man tenisa bumbiņa šķiet ļoti precīzs simbols.
Daudzās vēlēšanās tiek teikts, ka tās ir izšķirošas. Kāpēc šīs, Tavuprāt, Latvijai ir īpaši svarīgas?
Es domāju, ka Latvija šobrīd atrodas ļoti nozīmīgā brīdī. Pēdējos piecpadsmit gados mēs pārāk ilgi dzīvojam stagnācijā. Tas nav tikai ekonomikas jautājums. Tā ir sajūta, ka valsts pārāk reti spēj pieņemt drosmīgus lēmumus un virzīties uz priekšu.
Jebkuras vēlēšanas dod iespēju kaut ko mainīt, bet šoreiz jautājums ir īpaši skaidrs – vai mēs turpināsim dzīvot pa vecam, vai arī beidzot spēsim pārraut šo stagnāciju.
Es cilvēkiem bieži uzdodu vienkāršu jautājumu – vai viņi var nosaukt kādu patiešām nozīmīgu reformu, ko paveikusi aizejošā Saeima? Parasti cilvēki piemin administratīvi teritoriālo reformu vai Valsts aizsardzības dienesta ieviešanu. Taču ne viena, ne otra nav šīs Saeimas nopelns. Tās bija reformas, kuras īstenoja mūsu komandas cilvēki – Juris Pūce un Artis Pabriks.
Pēdējos četros gados Latvijā nav noticis nekas līdzvērtīgs. Man ir grūti atcerēties blāvāku un mazāk dinamisku Saeimu. Valsts nevar attīstīties, ja valdība nodarbojas tikai ar ikdienas administrēšanu. Ir jābūt gatavībai pieņemt lēmumus, kuru rezultātus redzēsim pēc pieciem vai desmit gadiem, nevis tikai nākamajās vēlēšanās.
Eiropas Parlamentā esi ieguvis reputāciju kā politiķis, kurš spēj vienoties arī sarežģītās situācijās. Vai tieši šīs nav spējas, kuras šobrīd visvairāk pietrūkst Latvijas politikā?
Man šķiet, ka jā. Politika nav sacensība par to, kurš skaļāk runā vai uzraksta asāku ierakstu sociālajos tīklos. Politika ir spēja vienoties. Eiropas Parlamentā nevienam nav absolūtā vairākuma. Tur katrs lēmums top sarunās starp dažādām politiskajām grupām un divdesmit septiņām dalībvalstīm. Ja neproti sadarboties un meklēt kompromisu, rezultāta vienkārši nebūs.
Man ļoti patīk Maksa Vēbera doma, ka politika ir “lēna cietu dēļu urbšana”. Mēs bieži iedomājamies, ka politika ir skaļi lozungi un spožas runas, bet es domāju, ka tā ir pacietība, neatlaidība un spēja salāgot dažādas intereses viena kopīga mērķa vārdā.
Tieši pēc tā es vērtēju politiķus. Nevis pēc tā, cik skaļi viņi runā, bet pēc tā, vai viņi spēj panākt rezultātu.
Man šķiet, ka Latvijā pēdējos gados pārāk bieži galvenais mērķis ir bijis noturēt koalīciju, nevis pieņemt sarežģītus lēmumus. Kad par valdības galveno prioritāti kļūst izdzīvošana līdz nākamajai dienai, nevis pārmaiņu īstenošana, tas neizbēgami atspoguļojas arī rezultātos.
Pārāk daudz uzmanības tiek veltīts politiski skaļiem strīdiem un pārāk maz – jautājumiem, kas patiešām nosaka Latvijas attīstību.
Tu ikdienā strādā Eiropas Parlamentā un no tuvplāna redzi, kā tiek pieņemti Eiropai svarīgākie lēmumi. Daļa sabiedrības joprojām uzskata, ka Eiropas Savienība Latvijai vairāk uzliek pienākumus, nekā dod iespējas. Tu tam nepiekrīti. Kāpēc?
Es domāju, ka mēs pārāk bieži Eiropas Savienību uztveram kā kaut ko ārēju – it kā kāds Briselē pieņemtu lēmumus mūsu vietā. Patiesībā tā nav. Eiropas Savienība ir vieta, kur dalībvalstis vienojas par kopīgiem risinājumiem, un Latvija ir viena no valstīm, kas šos lēmumus pieņem.
Taču Eiropa nav tikai solidaritātes telpa. Tā ir arī konkurences telpa. Valstis konkurē par sev izdevīgākiem risinājumiem transportā, enerģētikā, ārējā tirdzniecībā, zinātnē un daudzās citās jomās. Lai tajā veiksmīgi darbotos, pašiem ir ļoti skaidri jāsaprot, ko vēlamies panākt.
Tieši tas, manuprāt, Latvijai bieži pietrūkst. Eiropas Parlamenta deputāti ikdienā sadarbojas ar mūsu ministriju pārstāvjiem Briselē, taču nereti trūkst skaidri definētas nacionālās pozīcijas. Gadās situācijas, kad deputātiem pašiem nākas minēt, kāda īsti ir Latvijas nostāja, jo valsts to nav pietiekami skaidri formulējusi.
Man gribētos, lai Latvija Eiropu daudz vairāk uztvertu kā iespēju. Mēs esam daļa no 450 miljonu cilvēku tirgus. Tas nozīmē iespēju mūsu uzņēmumiem eksportēt, piesaistīt investīcijas, sadarboties pētniecībā un inovācijās, kā arī stiprināt drošību. Taču tas nenotiek pats no sevis. Rezultātu panāk nevis tie, kuri visvairāk kritizē Eiropas Savienību, bet tie, kuri spēj atrast sabiedrotos un aktīvi piedalās lēmumu pieņemšanā. Tieši to mums vajadzētu darīt daudz pārliecinošāk.
Daudz runājam par drošību. Karš Ukrainā turpinās jau vairākus gadus. Vai neesam pie tā pārāk pieraduši?
Es domāju, ka mēs neesam kļuvuši vienaldzīgi. Drīzāk esam pieņēmuši realitāti. Ir skaidrs, ka ātrs miers nav gaidāms. Nekas neliecina, ka Krievija būtu gatava nopietnām sarunām, savukārt ukraiņiem šis ir eksistenciāls jautājums – viņi cīnās par savu valsti, savu brīvību un savu nākotni.
Tieši tāpēc Latvijas interesēs ir turpināt atbalstīt Ukrainu. Ja karš beigtos ar Krievijas nosacījumiem, tas nozīmētu, ka agresija atmaksājas un robežas Eiropā var mainīt ar militāru spēku. Tas būtu ļoti bīstams signāls arī Latvijai un visām Baltijas valstīm.
Taču ar atbalstu Ukrainai vien nepietiek. Mums pašiem jākļūst stiprākiem. Tas nozīmē ieguldījumus aizsardzībā, austrumu robežas izbūvi un ciešāku sadarbību ar Ukrainu. Tāpēc arī mūsu programmā esam piedāvājuši iespēju dienestu Latvijā turpināt pieredzējušiem Ukrainas karavīriem. Viņu kaujas pieredze ir unikāla, un tā var būt ļoti vērtīga arī mūsu aizsardzības spējām.
Vienlaikus drošība nav tikai tanki un ieroči. Drošība ir arī spēcīga ekonomika, enerģētiskā neatkarība, moderna infrastruktūra un sabiedrība, kas uzticas savai valstij. Šīs lietas nevar atdalīt vienu no otras. Nākamajai valdībai būs jāpieņem virkne sarežģītu lēmumu, taču jāatceras – ne jau mēs esam radījuši šo situāciju. Mēs dzīvojam blakus agresīvai lielvarai, un tas nosaka mūsu drošības politiku.
Rail Baltica un airBaltic pēdējos gados kļuvuši par simboliem tam, ka valsts ne vienmēr spēj laikus pieņemt pareizos lēmumus. Kā Tu uz to skaties?
Es domāju, ka tie ir divi atšķirīgi stāsti, lai gan abus vieno viens jautājums – vai valsts spēj ilgtermiņā plānot un pieņemt atbildīgus lēmumus.
Runājot par airBaltic, man nav šaubu, ka Latvijai ir vajadzīga spēcīga nacionālā aviokompānija ar centru Rīgā. Taču šobrīd sabiedrībai ir tiesības saņemt skaidru atbildi, kāds ir valdības plāns uzņēmuma nākotnei. Par stratēģiskā investora piesaisti tiek runāts jau gadiem, taču publiski joprojām nav skaidrs, kāds ir tālākais attīstības ceļš. Šādus jautājumus nevar risināt tikai tad, kad situācija kļuvusi kritiska. Par tiem jādomā laikus.
Rail Baltica ir vēl plašāks stāsts. Latvijas vēsturē bija tā sauktā Zviedru sērkociņu lieta, kas kļuva par simbolu noteiktam laikmetam un politiskajai bezatbildībai. Man ir bažas, ka Rail Baltica var kļūt par simbolu citai problēmai – gadiem ilgai nespējai profesionāli vadīt lielus valsts projektus.
Pārāk ilgi dzīvojām ar pārliecību, ka viss rit pēc plāna. Tad pēkšņi atklājās, ka izmaksas ir būtiski pieaugušas, termiņi kavējas un virkne būtisku jautājumu nav atrisināti. Tā nedrīkst notikt.
Tas gan nenozīmē, ka projekts būtu jāpārtrauc. Gluži pretēji. Šodien, kad drošības situācija Eiropā ir pilnīgi citāda nekā pirms desmit gadiem, Rail Baltica ir stratēģiski svarīgs projekts. Ir jāpārskata tehniskais risinājums, maksimāli jāsamazina izmaksas un kopā ar Eiropas Komisiju jāatrod veids, kā projektu pabeigt. Sliktākais, ko varam darīt, ir izlikties, ka problēmu nav. Tās ir jārisina.
Juris Pūce bieži saka, ka atbilde uz daudziem Latvijas jautājumiem ir ekonomika. Vai piekrīti?
Pilnībā.
Mēs bieži runājam par drošību, veselības aprūpi, izglītību vai sociālo politiku kā par atsevišķām nozarēm. Tās visas balstās vienā pamatā – spēcīgā ekonomikā. Ja ekonomika neaug, valstij vienkārši nav pietiekami daudz līdzekļu, lai finansētu to, ko sabiedrība pamatoti sagaida.
Tāpēc es kā liberālis ļoti skaidri nodalu divas lietas – cilvēka maciņu un valsts maciņu. Cilvēkam ir jādod iespēja ar savu darbu, uzņēmību un talantiem pelnīt vairāk, ieguldīt, riskēt un veidot labāku dzīvi sev un savai ģimenei. Šajā jomā valstij bez vajadzības nav jāiejaucas.
Savukārt valsts budžets ir domāts kopīgām vajadzībām – drošībai, skolām, veselības aprūpei, infrastruktūrai un atbalstam cilvēkiem, kuri paši par sevi nespēj parūpēties. Taču arī šī nauda ir jātērē gudri un caurskatāmi. Cilvēkiem ir jāsaprot, kur nonāk viņu samaksātie nodokļi un kādu rezultātu tie dod.
Tieši tāpēc mums daudz vairāk jādomā par konkurētspēju. Pārāk bieži Latvijā diskutē par to, kā sadalīt esošo budžetu, nevis par to, kā panākt, lai tas kļūtu lielāks.
Mūsu pieeja balstās trīs lietās – ražošanā, investīcijās un eksportā. Latvija ir daļa no 450 miljonu cilvēku Eiropas tirgus, un mums šīs iespējas jāizmanto daudz aktīvāk. Šajā ziņā igauņi un lietuvieši līdz šim ir bijuši veiksmīgāki. Mums jāpanāk, lai Latvijā rodas vairāk uzņēmumu ar augstu pievienoto vērtību, vairāk eksporta un vairāk investīciju. Tieši tas rada labi apmaksātas darbavietas un lielākus nodokļu ieņēmumus.
Vienlaikus es domāju, ka uzņēmējiem svarīgākā ir stabilitāte. Nodokļu sistēmu nevar nepārtraukti mainīt. Ja izmaiņas ir vajadzīgas, tām jābūt pārdomātām, izskaidrotām un paredzamām.
Mēs nevaram arī bezgalīgi dzīvot uz parāda. Valsts parāds pēdējos gados ir būtiski pieaudzis, un procentu maksājumi kļūst arvien lielāki. Tas nozīmē mazāk naudas citām prioritātēm, tostarp zinātnei, kura Latvijā pārāk ilgi atstāta novārtā, lai gan tieši zināšanas ilgtermiņā rada ekonomikas izaugsmi.
Tikai ekonomiski spēcīga Latvija spēs ilgtermiņā finansēt drošību, kvalitatīvu izglītību, modernu veselības aprūpi un visas pārējās lietas, par kurām šodien tik daudz runājam. Tieši tāpēc ekonomika nav tikai viena no prioritātēm. Tā ir pamats visām pārējām.
Četri gadi politikā ir gan ilgs, gan īss laiks. Kādu Tu gribētu redzēt Latviju pēc 15. Saeimas pilnvaru termiņa beigām?
Es gribētu redzēt Latviju, kas atkal tic saviem spēkiem un spēj pieņemt drosmīgus lēmumus. Valsti, kas domā ilgtermiņā un nebaidās īstenot reformas. Valsti, kurā ekonomikas izaugsme nav pašmērķis, bet pamats tam, lai cilvēki varētu dzīvot labāk, saņemt kvalitatīvu izglītību, veselības aprūpi un justies droši.
Politikā vienmēr būs dažādi viedokļi, un tā tam arī jābūt. Taču politiķus nevajadzētu vērtēt pēc tā, cik skaļi viņi runā vai cik spilgtus solījumus dod. Viņi jāvērtē pēc tā, vai viņi spēj panākt rezultātu.
Tieši šādu politiku “Latvijas attīstībai” vienmēr ir īstenojusi – nevis tukši solījusi to, ko cilvēki vēlas dzirdēt, bet uzņēmusies atbildību par sarežģītiem lēmumiem un panākusi rezultātu. Es zinu, ka arī nākamajiem četriem gadiem mums ir komanda, kas spēj pieņemt šādus lēmumus un tos īstenot.
Ivars Ijabs ir Eiropas Parlamenta deputāts, politologs, Latvijas Universitātes asociētais profesors un partijas “Latvijas attīstībai” Ministru prezidenta amata kandidāts.
Vairāk nekā divdesmit gadus viņš pētījis demokrātiju, ekonomiku un Eiropas politiku, bet šodien pārstāv Latviju Eiropas Parlamentā, strādājot pie jautājumiem, kas nosaka mūsu valsts konkurētspēju, drošību, zinātnes attīstību un inovācijas. Viņa pārliecība ir vienkārša – Latvijas nākotni nosaka gudri cilvēki, drosmīgi lēmumi un spēja domāt ilgtermiņā.
Eiropas Parlamentā šobrīd tieši Ivaram tiek uzticēts darbs ar vissarežģītākajiem jautājumiem, jo Eiropa jau zina – tieši viņš spēs panākt kompromisu un vienošanos starp visām dalībvalstīm visīsākajā laikā, neraugoties uz spriedzi, kas valda drošības jomā. Ivara ieguldītais darbs pie Eiropas Savienības aizsardzības budžeta palielināšanas ir devis daudz gan Latvijai, gan visam reģionam, lai mūsu robežas kļūtu drošākas un labāk aizsargātas.
