Sociālais darbinieks ir viena no tām profesijām, kura nevienu īpaši neinteresē, kuru nepamana līdz vien tā kļūst personīgi aktuāla. Tie nav nedz modīgie programmētāji, kurus medī teju katrs uzņēmums un iestāde, nedz valsts attīstībai tik nozīmīgie skolotāji un ārsti, nedz vienmēr pieprasītie padomdevēji tiesību un finanšu jautājumos. Sociālā darba veicējus reti intervē un citē, tomēr darbs, kuru viņi veic nav mazāk nozīmīgs par visiem iepriekš minētajiem. Lielākoties šo darbu veic cilvēki, kuri par visu augstāk vērtē spēju izpalīdzēt un atbalstīt, – īpašības, kuras cildinām vārdos, bet darbos (atlīdzībā) šis novērtējums būtiski saplok.
Sociālo darbinieku atlīdzība Latvijā svārstās no aptuveni 500 līdz 900 eiro mēnesī pirms nodokļu nomaksas. Šāds atlīdzības līmenis apvienojumā ar smago darbu un zemo šīs profesijas prestižu noved pie akūta sociālo darbinieku trūkuma daudzos Latvijas novados un pilsētās. Prasība par vismaz vienu sociālo darbinieku uz 1000 iedzīvotājiem nav pildīta gadiem ilgi. Rodas iespaids, ka sociālā aprūpe un sociālais darbs ir jomas, kas ir bijušas aktuālas un vajadzīgas pirmos 20–25 gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, bet pēdējo gadu laikā šī profesija vairs nav vajadzīga. Tomēr, realitātē, ņemot vērā Latvijas demogrāfijas tendences (iedzīvotāju novecošanās), pieprasījums pēc sociālajiem darbiniekiem pieaug.
Problēmas sociālā darba jomā netiek efektīvi risinātas, – to pierāda lielais vakanču skaits, sociālā nozarē strādājošo pārslodze un profesionālā izdegšana. Daudzi sociālie darbinieki atrod citas darba vietas, bet viņu vietā jauni darbinieki nozarē neienāk. Pamatā – zemo algu dēļ, bet vēsturiski arī tāpēc, ka iegūt likumā prasīto izglītību, lai strādātu sociālā darbinieka amatā (ir vajadzīgs profesionālās izglītības diploms) līdz šim varēja tikai par privātajiem līdzekļiem. Šobrīd Latvijas Universitātē ir 16 budžeta vietas, Rīgas Stradiņa universitātē – 24 budžeta vietas šīs studiju programmas apguvei (profesiju apgūt piedāvā arī Liepājas Universitāte, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija, Baltijas Starptautiskā akadēmija un Latvijas Kristīgā akadēmija). Līdz 2015. gadam pastāvēja vadības un sociālā darba augstskola “Attīstība”, kas nodarbojās ar sociālā darba speciālistu izglītību, tai bija filiāles Daugavpilī, Rēzeknē un Smiltenē.
Sociālais darbs prasa no darbinieka nemitīgu izglītošanos, jo, lai palīdzētu savam klientam, ir jābūt ļoti plašām zināšanām – juridiskos un īpašuma lietu jautājumos, finanšu lietās, protams, veselības aprūpes jautājumos. Atsevišķa zināšanu un kompetenču joma ir bērnu tiesību aizsardzības jautājumi. Valsts nodrošina t.s. supervīziju atbalstu sociālo darbinieku profesionālitātes paaugstināšanai, kur 70% no izdevumiem sedz projekta “Profesionāla sociālā darba attīstība” ietvaros, kā arī nodrošina īpašas apmācības, specializējoties, piemēram, darbā ar jauniešiem, ar ģimenēm, bērniem.
Viens no iemesliem, kas attur jaunus cilvēkus no sociālā darba ir psiholoģiskā spriedze, strādājot ar sarežģītākajām mērķgrupām (piemēram, vardarbībā cietušie un vardarbību pastrādājušie). Ņemot vērā teorētisko zināšanu bāzi un praktiskās iemaņas, kas ir vajadzīgas sociālajam darbiniekam, adekvātas atlīdzības jautājums ir akūti risināma problēma. Atsevišķos Latvijas novados sociālā darbinieka alga “uz papīra” varētu būt nedaudz pieaugusi pēc reģionālās reformas, jo, pieņemot darbinieku darbā jaunajā novadā, tā alga nedrīkst samazināties. Tātad, ja kādā no pašvaldībām agrāk bija zemākas algas, jaunajā novadā tās tiek paaugstinātas. Tomēr šis vien sociālo darbinieku problēmu nekādi nerisina – valdībai būtu jālemj par minimālās atlīdzības likmes paaugstināšanu visiem sociālā darba veicējiem. Pretējā gadījumā turpināsies cilvēku aizplūšana no šīs jomas, un daudzviet Latvijā sociālie darbinieki vairs nebūs pieejami. Tas var radīt papildu slodzi veselības budžetam, tāpēc no papildu tēriņiem izvairīties vienalga nebūs iespējams.
Kamēr savā profesijā vēl strādā pieredzējuši un savu darbu mīloši sociālie darbinieki, valstij ir steidzami jālemj par atbalstu šai novārtā atstātajai nozarei, kura ir un būs mums aktuāla – gan dēļ demogrāfijas tendencēm, gan arī dēļ bēgļu ieplūšanas Latvijā. Turklāt pieaug arī sociālo darbinieku loma, strādājot ar ģimenēm, bērniem un jauniešiem, ka arī ar specifiskām mērķa grupām (dažādās atkarībās nonākušie, vardarbībā cietušie, personas ar garīga rakstura traucējumiem u.tml.). Tāpēc jaunu darbinieku ieplūšana nozarē ir akūti nepieciešama, un to var panākt tikai visaptverošas politikas rezultātā.
—————-
1. https://tapportals.mk.gov.lv/annotation/f44c9047-4d26-4336-80b1-03d39c7ecbaf#
