24. februārī sāksies trešais kara gads, kopš Krievija, izmantojot visu savu militāro varenību, ir iebrukusi Ukrainā. Pašreiz sasniegtais rezultāts – nedaudz iekarota teritorija, simtiem tūkstošu līķu un miljoniem bēgļu. Krievija ir izslēgta no civilizētu valstu sabiedrības, un nav redzama perspektīva, kā tā tur varētu atgriezties. Krievija ir cietusi nopietnus militārus zaudējumus un, lai gan spējusi nostādīt savu ekonomiku uz kara militārās ražošanas takas un Krievijas sabiedrības prasības pret saviem valdniekiem ir nekritiski zemas, ir grūti iedomāties, ka tā varētu šo karu uzvarēt. Ar uzvaru šeit es saprotu Ukrainas pakļaušanu. Tas nav izdevies un neizdosies.
Tomēr arī Rietumos ne viss ir tā, kā tam vajadzētu būt un mums gribētos. No vienas puses, Rietumu un faktiski visas pasaules demokrātiskās sabiedrības ir nostājušās Ukrainas pusē – daļa sniedz praktisku palīdzību, citas vismaz vārdos nosoda Krieviju un atbalsta Ukrainu. Bez rietumvalstu atbalsta, Ukraina nespētu šo karu izturēt. ASV, Lielbritānijas, Polijas, Baltijas, vēlāk arī citu rietumvalstu praktiskais atbalsts ļauj ukraiņiem turēties pretī barbariskam pārspēkam.
Tomēr līdzšinējais militārais un politiskais atbalsts ir bijis nepietiekams, lai piespiestu Krieviju pārtraukt šo karu un nodrošinātu Ukrainas suverenitāti pār savu teritoriju. Militāri Rietumu sabiedrība nav spējusi pārslēgties uz kara ekonomiku un atjaunot iepriekšējos gados nolaisto un sagrauto militāro ražošanu. ASV šeit rīkojas straujāk, saprotot, ka, piemēram, 28 tūkst. lādiņu ražošana mēnesī ir tikai nieks, ja Ukrainas frontē dažu labu dienu tiek izšauti 5-10 tūkst. lādiņu. Tiek ziņots, ka 2024. gada beigās ražošnas kapacitāte būtu ap 50 tūkst. mēnesī, bet arī tas ir par maz. Eiropā ir vēl sliktāk. Šis ir tikai viens piemērs, cik nesagatavotas ir Rietumu ekonomikas militārai konfrontācijai. Vienlaikus jāatzīmē, ka Rietumu kopējais ekonomikas īpatsvars pasaulē ir ap 50%, kamēr Krievijai tas ir aptuveni 2%, līdz ar to pozitīvas izmaiņas ir iespējamas, bet atbilde slēpjas “galvā”, proti, Rietumu politiskajā domāšanā.
Daudziem rietumvalstu līderiem joprojām ir grūti izrunāt vārdus “Ukrainas uzvara” vai “Krievijas zaudējums”. Arī daudzos Rietumu medijos un sabiedriskajā domā dominē bažas par situācijas eskalāciju, iespējamu konfrontāciju ar Krieviju, bailes zaudēt labklājību Krievijas-Ukrainas kara dēļ. Arī ārpus Rietumu sabiedrībām, Āfrikā, Dienvidamerikā un Āzijā pašu krekls ir tuvāks miesai. To spilgti parādā graudu eksporta jautājums, jo ir pilnīgi vienalga, kādi graudi pienāk, bet svarīgi, ka tie ir.
Krievijas totalitārā vadība redz, ka Rietumu sabiedrību attieksme nav viennozīmīga. Tās ir iekšēji fragmentētas, politiski sašķeltas un ar dažiem izņēmumiem zaudējušas politiski militāro noturību. Joprojām nav gatavas krīzes situācijā ar ieročiem rokās cīnīties par to deklarētajām vērtībām. Šādos apstākļos Krievijai ir iespēja bagātāko, bet iekšēji sašķelto oponentu vēl vairāk vājināt. Savus augļus dod iepriekš “iedētās olas” Rietumu politiskajās partijās, nevalstiskajās organizācijās un medijos. Par piemēru var minēt Ždanoku, Takeru un daudzus citus.
Patiesībā Krievijas taktika ir ļoti vienkārša. Pašreiz tā gaida vēlēšanu rezultātu ASV, kas lielā mērā noteiks Rietumu tālāko pozīciju attiecībā pret Krieviju. Ja jaunā ASV vadība pārtrauks Ukrainas atbalstu vai piespiedīs to noslēgt mieru ar agresoru, Eiropai vienai nebūs pietiekamas politiskās gribas un militāro spēju panākt Ukrainas uzvaru. Periodā līdz ASV vēlēšanām Krievija turpinās draudēt, baidīt, ietekmēt Rietumu sabiedrības, gan radot politiskas provokācijas, gan šķeļot Rietumu sabiedrības ar visām iespējamām metodēm. Baidot ar karu, veicot kiberuzbrukumus, atbalstot melīgas kampaņas pret sev bīstamiem politiskiem pretiniekiem vai uzņēmumiem. Radot dažādus hibrīddraudus un tādejādi sējot paniku sabiedrībā gan Latvijā, gan citur Eiropā, ASV un Kanādā. Krievija vadās pēc principa – ja pats nevari būt stiprs, vājini savu pretinieku, atrodi tā vājās vietas un izmanto tās.
