Intervija ar “Latvijas attīstībai” līderi Juri Pūci
Debatēs un intervijās pirms vēlēšanām Juris Pūce un “Latvijas attīstībai” apgalvo, ka atbildes uz visiem jautājumiem beigās meklējamas ekonomikā, ekonomikā un vēlreiz ekonomikā. Par ekonomikas nozīmi un sarežģītu lēmumu pieņemšanu ar Vidzemes apgabala līderi Pūci runājam īsi pirms vēlēšanām.
Pēdējos gados Latvijā ir sajūta, ka esam iestrēguši. Dzīve it kā turpinās, bet valsts uz priekšu īsti netiek. Tā ir tikai cilvēku sajūta vai valsts attīstība tiešām ir apstājusies?
Tā nav tikai sajūta. Latvijas ekonomikas attīstība, īpaši pēdējos četrus gadus, ir bijusi ļoti lēna. Brīžiem esam stāvējuši uz vietas, ir bijuši arī periodi, kad ekonomika ir sarukusi. Ja pirmos 15 gadus kopš iestāšanās Eiropas Savienībā Latvija diezgan strauji tuvojās Eiropas dzīves līmenim, tad pēdējos gados faktiski stāvam uz vietas. Mēs Eiropas Savienības līmenim vairs netuvojamies. Ekonomisti to sauc par vidējo ienākumu slazdu.
Ekonomikas izaugsme nav kaut kāds abstrakts skaitlis. Izaugsme nozīmē, ka mēs saražojam vairāk preču, pārdodam vairāk pakalpojumu, uzņēmumiem ir lielāki ienākumi un cilvēkiem – lielākas algas. Cilvēki var atļauties labāk parūpēties par savu veselību un bērnu izglītību. Arī valsts var atļauties labākas skolas un slimnīcas, lielākas pensijas un pabalstus tiem, kam palīdzība nepieciešama. Ja mēs neražojam vairāk un nepārdodam vairāk pasaules tirgos, varam atļauties mazāk. Tad esam spiesti šodienas problēmas risināt uz nākamo paaudžu rēķina.
Paskatīsimies no otras puses. Mēs nevaram konkurēt ar lētu darbaspēku, mums nav arī naftas vai milzīgu dabas bagātību. Kā tad Latvija var kļūt bagātāka?
Latvijā iedzīvotāju skaits sarūk. Mums ir dabas bagātības, bet to ieguve un pārdošana nenodrošinās Latvijas iedzīvotāju labklājību. Mēs nevaram arī izveidot ekonomiku, kas balstīta tikai uz iekšējo patēriņu – paši ražosim, paši sev pārdosim un visi kļūsim bagāti. Tā nebūs.
Latvijai vienīgais veids, kā palielināt iedzīvotāju labklājību, ir vairāk eksportēt. Varam ražot preces – pēc iespējas vērtīgākas un tādas, pēc kurām pasaulē ir pieprasījums un kurās varam būt konkurētspējīgi. Otrs virziens ir pakalpojumu eksports.
Latvijas reģionos lielākais izaugsmes potenciāls ir tieši eksportējošiem ražošanas uzņēmumiem. Mums tradicionāli ir spēcīga kokrūpniecība, metālapstrāde un pārtikas rūpniecība. Ir arī citu nozaru uzņēmumi, kas ļoti veiksmīgi eksportē.
Mums nav tik daudz jākoncentrējas uz to, kura nozare būs labāka vai stiprāka. Mums jākoncentrējas uz visiem uzņēmumiem, kas eksportē. Tiem no valsts puses visu laiku jābūt izklātam sarkanajam paklājam. Mazāk procedūru, mazāk birokrātijas, neprasām neko lieku un palīdzam risināt problēmas. Palīdzam vairāk ieguldīt pētniecībā un attīstībā, iegādāties jaunas iekārtas, ražot efektīvāk.
Ikvienam ražojošam uzņēmumam Latvijā jāsajūt, ka viņa problēmas Latvijas valstij patiešām rūp. Jo viņi ir tie, kas nodrošina Latvijas valsts bagātību. Eksportējošs uzņēmums ir Latvijas zelts. Katrs, kas eksportē, ir jāatbalsta.
Bet investors var izvēlēties ne tikai Latviju. Viņš var aiziet uz Lietuvu vai Igauniju. Kāpēc viņam izvēlēties mūs?
Diemžēl mēs pārāk bieži mainām noteikumus. Investoram ir jāizvēlas, kur izvietot savu ražotni – Latvijā, Lietuvā vai Igaunijā. Viņam ir tūkstošiem jautājumu, kas ietekmē šo lēmumu, un jebkurš pat neliels lēmums, kas pasliktina viņa situāciju, var izšķirt investīciju par labu Lietuvai vai Igaunijai. Rūpniecības projekts Latvijas reģionā tiek gatavots trīs līdz piecus gadus un pēc tam vēl vairākus gadus īstenots. Šajā laikā investoram ir ļoti svarīgi zināt, ka noteikumi būs stabili un prognozējami.
Latvijai ir jāsaprot, ka mums jābūt efektīvākiem, labākiem un ātrākiem. Piemēram, būvniecība jāsaskaņo daudz ātrāk nekā Skandināvijā vai Vācijā. Nepieciešamā dokumentācija valsts iestādēs jāsaņem ātrāk un ar daudz mazāk procedūrām nekā citur Eiropā. Tad mēs varēsim būt konkurētspējīgi.
Četri gadi paiet ātri. Kam būtu jābūt izdarītam, lai 15. Saeimas darba beigās Tu varētu teikt – jā, šie Latvijai bija labi četri gadi?
Es izvirzītu trīs lietas, pēc kurām vērtēt, vai mēs, “Latvijas attīstībai”, esam strādājuši labi.
Pirmā ir budžeta deficīts. Situācija, kurā esam šobrīd, nav ilgtspējīga. Līdz 2030. gadam Latvijā ir jābūt sabalansētam budžetam – cik nopelnām, tik arī drīkstam tērēt. Uzreiz tas nenotiks, bet, ja šo darbu neizdarīsim, tas nenotiks nekad.
Otra lieta ir izglītība. Mēs nepietiekami finansējam augstāko izglītību un zinātni, nepietiekami atbalstām skolotājus. Skolas nepārtraukti raustām ar jaunām pārmaiņām un idejām. Te ir jāmaina pārvaldības kārtība, pietiekami jāfinansē izglītība, augstākā izglītība un zinātne un maksimāli jāatbalsta pats mācību process. Mums nav cita ekonomikas izaugsmes pamata kā gudri sagatavoti jauni cilvēki.
Trešā lieta – mums jātiek galā ar krīzi veselības aprūpē. Latvijā jānodrošina pietiekams finansējums veselības aprūpes pakalpojumiem un jāaptur mūsu nepieņemamā atpalicība veselības aprūpes pieejamībā.
Un, protams, visam 15. Saeimas darbam kopīgi jābūt vērstam uz valsts drošības tālāku stiprināšanu. Jānodrošina 5% finansējums valsts aizsardzībai un jāstiprina iekšējā drošība. Ja šie darbi būs izdarīti, tad es teiktu, ka “Latvijas attīstībai” savu darbu 15. Saeimā būs izdarījusi godam.
