Intervija ar bijušo aizsardzības un ārlietu ministru Arti Pabriku.
“Lielākā problēma nav ieročos. Lielākā problēma ir cilvēku prātos.” Krievijas iebrukums Ukrainā mainījis Eiropas drošību, bet Artis Pabriks uzskata, ka Latvijas lielākais uzdevums ir mainīt sabiedrības domāšanu. Par to, kāpēc mums nav jādomā, kur bēgt, kā drošība var kļūt par ekonomikas izrāviena iespēju un kāpēc Latvijai jāspēj pieņemt drosmīgus lēmumus, – šajā sarunā.
Pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā Tu biji viens no retajiem politiķiem, kurš konsekventi brīdināja, ka Latvijai nopietni jāgatavojas iespējamam karam. Toreiz daudzi Tevi kritizēja. Šodien arvien vairāk cilvēku saka – Tev bija taisnība. Kas Tev ļāva šo apdraudējumu saskatīt agrāk nekā citiem?
Es domāju, ka lielākā problēma jau parasti ir visās valstīs un visās sabiedrībās cilvēku prātos. Cilvēki negrib domāt par problēmām vai par risinājumiem, kamēr problēma nav pienākusi pavisam tuvu. Tā ir arī ar drošību.
Mēs to agrāk redzējām gan budžeta veidošanā, gan daudzos citos jautājumos. Tagad es teiktu, ka esam uzņēmuši apgriezienus. Ir daudz labāka sadarbība ar industriju, aizsardzības nozare attīstās, bet pats svarīgākais ir sabiedrības domāšana.
Nākamajos četros gados mums ir divi galvenie uzdevumi – viens iekšpolitisks, otrs ārpolitisks. Iekšpolitiski mums jāturpina stiprināt bruņotos spēkus un sabiedrības iekšējo noturību. Tas nozīmē labāk aizsargātu kritisko infrastruktūru, lielāku sabiedrības gatavību iesaistīties un galvenais – pašapziņu.
Mums nav jādomā, kur bēgt, kā bēgt vai no kā bēgt. Mums jāņem piemērs no somiem. Somijā, runājot par iespējamu Krievijas agresiju, neviens nesaka: “Mēs bēgsim uz Zviedriju.” Viņi saka: “Nāciet šurp – mēs tiksim ar jums galā.” Tādai attieksmei jābūt arī Latvijā.
Viens no sarežģītākajiem lēmumiem Tavā laikā bija Valsts aizsardzības dienesta ieviešana. Šodien sabiedrības attieksme pret to ir pilnīgi cita. Kā izdevās mainīt cilvēku domāšanu?
Es domāju, ka bija divi galvenie opozīcijas avoti. Pirmais bija vecākā paaudze, kas atcerējās padomju armiju. Es pats tajā esmu dienējis. Tā bija cilvēku pazemošana un nicināšana. To mēs redzam arī šodien Krievijas armijā Ukrainā. Ar Latvijas Valsts aizsardzības dienestu tam nav pilnīgi nekā kopīga.
Otra opozīcija nāca no daļas jaunākās paaudzes, kas uzskatīja, ka jebkurš pienākums pret valsti apdraud viņu brīvību. Bet brīvība nozīmē ne tikai tiesības. Tā nozīmē arī pienākumus un atbildību.
Tieši tāpēc mēs ļoti apzināti runājām par Valsts aizsardzības dienestu, nevis obligāto militāro dienestu. Tas nebija tikai nosaukums. No tā, kā tu lietas nosauc, bieži vien ir atkarīgs arī tas, kā cilvēki tās pieņem.
Kad sākām ieviest Valsts aizsardzības dienestu, mūs apsūdzēja, ka tā esot priekšvēlēšanu kampaņa. Bet sanāca tieši pretēji. Šodien redzam, ka sabiedrības attieksme ir mainījusies. Cilvēki saprot, ka tas nav nekāds bubulis un tam nav nekā kopīga ar padomju armiju.
Es neesmu dzirdējis jauniešus, kuri pēc dienesta atgrieztos un teiktu, ka viņiem tur bijis slikti. Mazā valstī sabiedrībai jābūt vienotai un gatavai aizstāvēt savu zemi, savu ģimeni un savas vērtības. To var panākt tikai tad, ja visa sabiedrība ir gatava iesaistīties un katrs zina savu lomu, kā tas ir Somijā, Šveicē vai Izraēlā.
Karš Ukrainā ir pilnībā mainījis priekšstatus par mūsdienu karu. Kas, Tavuprāt, ir būtiskākā mācība Latvijai?
Karš vēl nav beidzies, un izmaiņas notiek pa mēnešiem. 2022. gadā frontē dronus gandrīz neizmantoja, izņemot izlūkošanai. Šodien karš gandrīz ir pārvērties par dronu karu.
Tomēr mums nevajadzētu pārspīlēt orientāciju tikai uz droniem. Arī klasiskie ieroči būs vajadzīgi. Būs vajadzīga artilērija, būs vajadzīgi izglītoti cilvēki.
Ja man būtu jāparedz nākamais lielais izaicinājums, tad tas ir mākslīgā intelekta integrācija. Mākslīgais intelekts jau šodien tiek izmantots kara darbībā, un nākotnē arvien svarīgāki kļūs vadības mehānismi, kas spēs apvienot visas šīs autonomās sistēmas – gaisā, uz zemes un jūrā.
Un tieši tas mazai valstij, kā Latvija, ir labi. Mēs varam pielāgoties daudz ātrāk nekā lielās armijas ar simtiem tanku un milzīgu birokrātiju.
Lielākā daļa cilvēku aizsardzību uztver kā izdevumus. Tu tajā saskati arī iespēju Latvijas ekonomikai. Kāpēc?
Paskatīsimies uz to, kas jau notiek. Es nesen sniedzu interviju vienam angļu izcelsmes žurnālistam no Dienvidāfrikas, kurš raksta grāmatu par moderno karu. Viņš ir bijis Ukrainā, intervējis karavīrus un ražotājus, un atbrauca arī pie Latvijas dronu ražotājiem.
Viņš savā grāmatā rakstīs, ka Latvija ir septītais lielākais dronu ražotājs Eiropā. Tas nozīmē, ka mums šis potenciāls jau ir. Un tas ir jāizmanto gan ekonomikā, gan aizsardzības nozarē. Jo vienmēr, kur ir problēma, tajā ir jāredz arī pozitīvais aspekts. Mēs varam saņemties. Mēs varam veidot labāku ekonomiku. Mēs varam stiprināt valsti.
Kā Tu redzi Latvijas vietu nākotnes aizsardzības industrijā?
Mēs, protams, nebūvēsim fregates vai iznīcinātājus F-16 vai F-35. Bet mums arī nevajag.
Mums vajag jūras dronus. Mums vajag dažādu tipu gaisa dronus. Tieši tur mēs varam būt konkurētspējīgi.
Kas būs pēc pieciem vai desmit gadiem, šodien neviens nevar pateikt. Tehnoloģijas attīstās ļoti strauji. Es pat neizslēdzu, ka Baltijas valstīm kādreiz atkal būs vajadzīgi arī klasiskie iznīcinātāji. Bet šobrīd mūsu iespēja ir modernās tehnoloģijas, un mums tā jāizmanto.
Kas ir galvenie uzdevumi nākamajiem četriem gadiem?
Mūsu galvenais uzdevums būtu pārstāt domāt šādā veidā. Nav nekādi uzdevumi četriem gadiem, tā ir domāšanas palieka no kolhoza plāniem. Ir uzdevumi, kuri ir jārisina nekavējoties, un tādi darbi, kas jāplāno ilgtermiņā, pat 10, 20 un vairāk gadu periodā. Mūsu problēma ir, ka domājam vēlēšanu ciklos, bet tā neko nevar paveikt, jo vēlēšanas Latvijā ir gandrīz katru gadu, ja ne Saeimas, tad pašvaldību vai Eiropas Parlamenta.
Robežas nostiprināšana, piemēram, ir darbs, kas jādara ar visaugstāko prioritāti, savukārt Valsts aizsardzības dienests ir ilgtermiņa darbs, kas ar katru gadu nesīs aizvien labākus rezultātus mūsu drošībai.
Kāpēc cilvēkam šajā skaļajā priekšvēlēšanu laikā, kad visi kaut ko sola, vēlēšanās uzticēties tieši “Latvijas attīstībai”?
Mani nebūt neuztrauc tas, ka vasaras aptaujās “Latvijas attīstībai” nebija starp līderiem. Es zinu, ka balsot par “Latvijas attīstībai” ir gudra izvēle, par kuru nākamajos četros gados nebūs jākaunas un nebūs jānožēlo. Mūsu komandā ir daudz spēcīgu, profesionālu un valstiski domājošu cilvēku, kuri ir gatavi uzņemties atbildību un vadīt valsti saprātīgi, nevis nodarboties ar populismu. Vienkārši mums ir jādod iespēja to pierādīt. Es dodu “Latvijas attīstībai” savu uzticību un aicinu arī citus dot mums iespēju sevi pierādīt.
